1Un kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja uz savu puisi, kas viņa bruņas nesa: nāc, iesim pāri uz Fīlistu sardzi, kas viņā pusē. Un viņš to savam tēvam nesacīja.
2Bet Sauls palika Gibejas galā apakš tā granāta koka Migronā, un ļaužu, kas pie viņa, bija pie sešsimt vīru. vietā
15Un tur izbailes cēlās nometnē, uz lauka un starp ļaudīm, arī sardze un sirotāji pat drebēja, un zeme trīcēja, un tās bija izbailes no Dieva.
16Kad nu Saula sargi Benjamina Gibejā redzēja, ka tas pulks izšķīda un izklīda šurp un turp,
17Tad Sauls sacīja uz ļaudīm, kas pie viņa bija: skaitāt jel un redziet, kas no mums ir nogājis. Tad tie skaitīja, un redzi, Jonatāna un viņa bruņu nesēja nebija.
18Tad Sauls sacīja uz Ahiju: atnes Dieva šķirstu šurp! (jo Dieva šķirsts to laiku bija pie Israēla bērniem).
19Un kamēr Sauls vēl uz priesteri runāja, tad troksnis Fīlistu nometnē auga un vairojās. Un Sauls sacīja uz priesteri: apturi savu roku.
20Tad Sauls un visi ļaudis, kas pie viņa bija, sasaucās un gāja kauties un redzi, tur bija zobens pret zobenu, un bija liels troksnis.
21Un Ebreji, kas līdz šim bija pie Fīlistiem nometnē bijuši un tiem bija līdz nākuši, tie arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija pie Saula un pie Jonatāna.
22Un visi Israēla vīri, kas bija apslēpušies uz Efraīma kalniem, kad tie dzirdēja Fīlistus bēgam, arī sekoja tiem kaudamies. .
27Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs ļaudis ar zvērestu bija apdraudējis, un viņš izstiepa sava zižļa galu, kas bija viņa rokā, un iemērca to medū, un grieza savu roku atkal pie mutes, tad viņa acis tapa skaidras.
28Tad atbildēja viens no ļaudīm un sacīja: tavs tēvs ļaudis ar zvērestu gauži apdraudējis sacīdams: nolādēts lai ir vīrs, kas šodien ko ēd! Un tā ļaudis nogurst.
29Tad Jonatāns sacīja: mans tēvs zemi ir nomocījis; redziet jel, kā manas acis palikušas skaidras, kad es maķenīt no šī medus esmu baudījis.
30Cik vairāk, kad tie ļaudis būtu ēdin ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie atraduši; bet nu Fīlistu sakaušana nav bijusi tik liela.
31Taču tai dienā tie Fīlistus kāva no Mihmasas līdz Ajalonai, un ļaudis bija ļoti noguruši.
32Tad ļaudis taisījās uz laupīšanu, un ņēma avis un vēršus un teļus, un tos kāva zemē, un ļaudis tos ēda ar asinīm. 1Moz 9:4. 3Moz 3:17, 7:26, 17:14, 19:26. 5Moz 12:16, 15:23.
33Tad Saulam to teica un sacīja: redzi, ļaudis apgrēkojās pret To Kungu, asinis ēzdami. Un tas sacīja: jūs noziedzāties; atveļat man tagad šurp vienu lielu akmeni.
34Un Sauls sacīja: ejat šurp un turp pa ļaudīm un sakāt tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi, un nokaujiet tos šeit un ēdiet un neapgrēkojaties pret To Kungu, ar asinīm ēzdami. Tad visi ļaudis naktī atveda ikviens savu vērsi ar savu roku un tos tur nokāva.
35Tad Sauls Tam Kungam uztaisīja vienu altāri. Šis bija pirmais altāris, ko viņš Tam Kungam cēla.
36Un Sauls sacīja: dzīsimies pēc Fīlistiem pa nakti un aplaupīsim tos, līdz kamēr gaisma metās, un neatlicināsim no tiem neviena. Tie sacīja: dari visu, kas tavām acīm patīk. Bet priesteris sacīja: iesim še pie Dieva.
37Tad Sauls vaicāja Dievu: vai man dzīties pēc Fīlistiem? Vai tu tos dosi Israēla rokā? Bet Viņš tam tai dienā neatbildēja. 28:6.
38Tad Sauls sacīja: nāciet šurp visi ļaužu virsnieki, un izmeklējiet un raugiet, pie kā grēks ir šim brīžam.
39Jo tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Israēli atpestījis, jebšu tas būtu pie mana dēla Jonatāna, tad tam tiešām būs mirt. Un neviens no visiem ļaudīm tam neatbildēja.
40Atkal tas sacīja uz visu Israēli: jums būs vienā pusē stāvēt, un es un mans dēls Jonatāns stāvēsim otrā pusē. Tad ļaudis sacīja uz Saulu: dari, kā tev patīk.
41Tad Sauls sacīja uz To Kungu, Israēla Dievu: parādi taisnību. Tad Jonatāns un Sauls tapa iezīmēti, bet ļaudis izgāja bez vainas.
42Tad Sauls sacīja: metiet par mani un par manu dēlu Jonatānu. Tad Jonatāns tapa iezīmēts.
43Un Sauls sacīja uz Jonatānu: saki man, ko tu esi darījis? Tad Jonatāns viņam teica un sacīja: es tikai maķenīt medus esmu baudījis ar sava zižļa galu, kas bija manā rokā; redzi, man nu jāmirst.
44Tad Sauls sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, Jonatān, - tev tiešām jāmirst. Rut 1:17.
45Tad ļaudis sacīja uz Saulu: vai Jonatānam būs mirt, kas šo lielo pestīšanu Israēlā padarījis. Nebūt ne! Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, ne matam no viņa galvas nebūs zemē krist, jo viņš to šodien ir izdarījis ar Dievu. Tā ļaudis Jonatānu izpestīja, ka tam nebija jāmirst.
46Un Sauls no Fīlistiem atstājās un griezās atpakaļ, un Fīlisti gāja atkal uz savu vietu.
47Bet Sauls valdību bija uzņēmis pār Israēli un karoja visapkārt ar visiem saviem ienaidniekiem, arī pret Moabu un pret Amona bērniem un pret Edomu un pret Cobas ķēniņiem un pret Fīlistiem, un visiem, kurp viņš griezās viņš lika just savu bardzību.
48Un viņš parādīja spēku un sakāva Amalekiešus un izpestīja Israēli no viņu laupītāju rokas. 15:2.
49Un Saula dēli bija Jonatāns, Išvijs un Malhišus, un viņa abu meitu vārdi - pirmdzimtās vārds bija Merabe un jaunākās vārds bija Mihale. 1Laik 8:33.
50Un Saula sievas vārds bija Ahinoame, Ahimaāca meita; un viņa kara virsnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēva brāļa, dēls.
51Un Kīšs, Saula tēvs, un Ners, Abnera tēvs, bija Abiēļa dēli. 9:1.
52Un karš bija briesmīgs pret Fīlistiem, kamēr Sauls dzīvoja. Un kad Sauls redzēja kādu stipru un varenu vīru, tad viņš to ņēma pie sevis.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
