1Kad nu viņš bija beidzis ar Saulu runāt, tad Jonatāna sirds ar Dāvida sirdi sadraudzējās, un Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dvēseli.
2Un Sauls viņu ņēma tai pašā dienā un tam neļāva tēva namā pāriet.
3Un Jonatāns derēja derību ar Dāvidu, tāpēc ka viņš to mīlēja kā savu dvēseli. skatījās uz Dāvidu no tās dienas un turpmāk.
10Un notikās otrā dienā, kad ļauns gars no Dieva Saulam uznāca, un tas muldēja savā pašā namā, tad Dāvids spēlēja ar savu roku, kā ikdienas, un Saulam bija šķēps rokā, vīrs un vedi Tā Kunga karus. Jo Sauls domāja: mana roka nebūs pret viņu, bet lai Fīlistu roka ir pret viņu.
18Bet Dāvids sacīja uz Saulu: kas es esmu, un kas ir mana dzīves kārta un mana tēva radi Israēlā, ka man būs palikt ķēniņam par znotu?
19Bet kad laiks nāca, ka Meraba, Saula meita, Dāvidam bija jādod, tad tā Adriēlim no Meholas tapa dota par sievu. , tad Dāvids cēlās un nogāja ar saviem vīriem un nokāva no Fīlistiem divsimt vīrus. Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās ķēniņam tapa nodotas pilnā skaitā, ka viņš taptu ķēniņa znots. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mihali par sievu.
28Un Sauls redzēja un nomanīja, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu, un Mihale, Saula meita, viņu mīlēja.
29Tad Sauls no Dāvida vēl vairāk bijās un Sauls ienīdēja Dāvidu, kamēr viņš dzīvoja.
30Kad nu Fīlistu lielkungi izgāja (karot), tad notikās viņiem izejot, ka Dāvids bija gudrāks nekā visi Saula kalpi, tā ka viņa vārds kļuva ļoti cienīts.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
