2. Ķēniņu 6 - Latvian Gluck 8th edition

Eliša padara, ka dzelzs peld uz ūdens. Sīrieši paliek akli. Liels bads Samarijā.

1Un praviešu bērni sacīja uz Elišu: redzi jel, vieta, kur mēs tavā priekšā dzīvojam, mums ir par šauru.

2Ejam jel pie Jordānes un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un taisīsim sev tur vietu, kur dzīvot. Un tas sacīja: ejat.

3Un viens sacīja: nāc lūdzams un ej līdz saviem kalpiem. Un viņš sacīja: es iešu.

4Tā viņš ar tiem gāja. Un tie nonāca pie Jordānes un nocirta kokus.

5Un notikās, ka vienam baļķi cērtot cirvis iekrita ūdenī; tad tas sāka brēkt un sacīja: Ak, mans kungs! Un tas bija palienēts.

6Un Dieva vīrs sacīja: kur tas iekrita? Tad tas viņam rādīja to vietu, un viņš nogrieza koku un iegrūda tur, tad dzelzs peldēja.

7Un viņš sacīja: ņem to. Tad tas izstiepa savu roku un to paņēma.

8Un Sīriešu ķēniņš karoja pret Israēli un aprunājās ar saviem kalpiem un sacīja: apmetīsimies tai un tai vietā.

9Bet Dieva vīrs sūtīja pie Israēla ķēniņa un sacīja: sargies, neej šai vietai garām, jo Sīrieši tur grib apmesties.

10Tad Israēla ķēniņš sūtīja uz to vietu, par ko Dieva vīrs tam bija sacījis un piekodinājis, un tur pasargājās ne tikai vienu vai divas reizes.

11Tad Sīriešu ķēniņa sirds sašuta par šo lietu, un viņš aicināja savus kalpus un uz tiem sacīja: vai jūs man nevarat sacīt, kurš no mūsējiem tinās ar Israēla ķēniņu?

12Tad viens no viņa kalpiem sacīja: tā nav, mans kungs un ķēniņ, bet Israēla pravietis, Eliša, saka Israēla ķēniņam vārdus, ko tu savā guļamā istabā runā.

13Un viņš sacīja: ejiet un noskaidrojiet, kur tas ir, ka es sūtu, viņu atvest. Tad viņam teica un sacīja: redzi, viņš ir Dotanā.

14Tad viņš uz turieni sūtīja zirgus un ratus un lielu pulku, un tie nāca naktī un apmetās ap pilsētu.

15Un Dieva vīra sulainis cēlās agri un izgāja, un redzi, kara pulks ar zirgiem un ratiem bija apmeties ap pilsētu. Tad viņa puisis uz to sacīja: mans kungs, ko darīsim?

16Un viņš sacīja: nebīsties, jo to ir vairāk, kas pie mums, nekā to, kas pie viņiem. baložu mēslu pieci sudraba gabalus.

26Un notikās, kad Israēla ķēniņš staigāja pa mūri, tad viena sieva uz to brēca un sacīja: palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!

27Un tas sacīja: Tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Vai no klona, vai no vīna spaida?

28Un ķēniņš uz to sacīja: kas tev kait? Un tā sacīja: šī sieva uz mani sacīja, dod savu dēlu, ka to šodien ēdam, tad rīt ēdīsim manu dēlu.

29Tad mēs manu dēlu esam vārījušas un ēdušas. Bet kad otru dienu es uz to sacīju: dod nu savu dēlu, ka to ēdam, tad viņa savu dēlu ir apslēpusi. 5Moz 28:53. Raud 4:10.

30Un kad ķēniņš dzirdēja šās sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, un ļaudis redzēja, un redzi, tam bija maiss apakšā uz pašām miesām.

31Un viņš sacīja: lai Dievs man šā vai tā dara, ja Elišas, Šafata dēla, galva šodien uz viņa paliks.

32Un Eliša sēdēja namā, un vecaji sēdēja pie tā. Un (ķēniņš) sūtīja vīru savā priekšā. Bet pirms vēstnesis pie tā nonāca, Eliša sacīja uz vecajiem: vai esat redzējuši, ka šis slepkavas bērns sūtījis, man galvu noraut? Redziet, kad vēstnesis nāk, tad aizslēdziet durvis, ar durvīm to grūzdami ārā. Klau, aiz viņa jau viņa kunga kāju troksnis!

33Un kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad vēstnesis ienāca pie tā un (ķēniņš) sacīja: redzi, ļaunums nāk no Tā Kunga, ko tad man vēl cerēt uz To Kungu?