1Un Ahitofels sacīja uz Absalomu: es izlasīšu divpadsmit tūkstoš vīrus un celšos un dzīšos Dāvidam šonakt pakaļ,
2Un es viņam uzbrukšu, kad viņš piekusis un viņa rokas nogurušas, un viņu izbiedēšu, ka visi ļaudis, kas pie tā ir, bēgs, tad es nokaušu ķēniņu vienu pašu. tur vairs neatradīsies.
14Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: Arķieša Hušajus padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms. Bet Tas Kungs tā bija nolicis, iznīcināt Ahitofela labo padomu, lai Tas Kungs nelaimi vestu pār Absalomu.
15Un Hušajus sacīja priesteriem Cadokam un Abjataram: tā un tā Ahitofels padomu devis Absalomam un Israēla vecajiem, un tā un tā es esmu padomu devis.
16Un nu sūtait drīz un dodiet Dāvidam ziņu sacīdami: nepaliec pa nakti tuksnesī pie braslām, bet ej drīz pāri, ka ķēniņš netop aprīts ar visiem ļaudīm, kas pie viņa.
17Un Jonatāns un Ahimaācs stāvēja pie En-Rogelas akas. Un viena meita gāja un tiem to sacīja. Tad tie nogāja un to sacīja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā. labību un pupas un lēcas, arī grauzdētas,
29Un medu un sviestu un avis un govju sierus, ko ēst, pie Dāvida un pie ļaudīm, kas pie viņa bija, jo tie sacīja: ļaudis būs izsalkuši un piekusuši un izslāpuši tuksnesī.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
