1Un Jēkabs pacēla savas acis un redz, ka Ēsavs nāk un četrsimt vīri līdz ar to; tad viņš sadalīja bērnus pie Leas, pie Rahēles un pie divām kalponēm, tam pretī un to apkampa un metās viņam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja.
5Un viņš pacēla savas acis un redzēja sievas un bērnus un sacīja: “Kas šie tev ir?” Un tas sacīja: “Šie ir bērni, ar ko Dievs tavu kalpu svētījis.”.” Un tas viņu spieda, ka viņš to ņēma.
12Un viņš sacīja: “Nāc, ejam projām, es iešu tev līdzi.”
13Bet tas uz viņu sacīja: “Mans kungs zina, ka man sīki bērni un avis un teļu mātes; kad tos tikai vienu dienu pārdzītu, tad man visi lopiņi nomirtu.
14Ej, kungs, lūdzams savam kalpam pa priekšu, un es iešu ceļā lēniņām, tā kā mani lopiņi spēj, kas manā priekšā, un tā kā bērni spēj, tiekams es nāku pie sava kunga Seīrā.”
15Un Ēsavs sacīja: “Tad nu es atstāšu pie tevis kādus no ļaudīm, kas pie manis.” Un tas sacīja: “Kam tas vajadzīgs? Lai žēlastību atrodu sava kunga acīs.”
16Un Ēsavs tanī dienā griezās atpakaļ pa savu ceļu uz Seīru.
17Bet Jēkabs nogāja uz Sukotu un uzcēla sev namu, un taisīja laidarus saviem lopiem; tādēļ viņš tās vietas vārdu nosauca Sukota (laidari).
18Un Jēkabs nonāca sveiks vesels Šehemas pilsētā, kas ir Kanaāna zemē, no Mezopotamijas nākdams, un apmetās pilsētas priekšā. Joz 20:7, 24:32. 1Ķēn 12:25. Soģ 8:6.
19Un viņš pirka vienu zemes gabalu no Hamora, Šehema tēva, bērniem, par simts sudraba gabaliem, un uzcēla tur savu dzīvokli
20Un uztaisīja tur altāri un to nosauca: Stiprais Dievs ir Israēla Dievs.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
