1Un notikās pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, Tamāra vārdā, un Amnons, Dāvida dēls, to iemīlēja.
2Un Amnons gauži nobēdājās savas māsas Tamāras dēļ, un viņa bija jaunava, tā ka Amnonam rādījās grūta lieta, viņai ko darīt.
3Bet Amnonam bija draugs, ar vārdu Jehonadabs, Šimus, Dāvida brāļa, dēls, un Jehonadabs bija ļoti gudrs vīrs.
4Tas uz viņu sacīja: kāpēc tu tāds izdilis, tu ķēniņa dēls, un jo dienas jo vairāk? Vai to man negribi sacīt? Tad Amnons uz viņu sacīja: es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.
5Un Jehonadabs uz to sacīja: gulies savā gultā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāk, tevi apraudzīt, tad saki uz to, lai jel mana māsa, Tamāra, nāk un man dod maizes ēst un taisa manu acu priekšā ēdienu, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas.
6Tad Amnons gūlās un izlikās slims. Kad nu ķēniņš nāca, viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja uz ķēniņu: lai jel mana māsa Tamāra nāk, un sataisa kādus divus raušus manu acu priekšā, ka es ēdu no viņas rokas.
7Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un sacīja: ej jel Amnona, sava brāļa, namā un taisi viņam ēdienu.
8Un Tamāra nogāja Amnona, sava brāļa namā, un viņš gulēja gultā. Un tā ņēma mīklu un mīcīja un taisīja raušus viņa acu priekšā un cepa raušus.
9Un viņa ņēma pannu un no tās izlika viņa priekšā, bet viņš liedzās ēst. Tad Amnons sacīja: lai visi no manis iziet ārā. Tad visi izgāja ārā no viņa.
10Tad Amnons sacīja uz Tamāru: nes man ēdienu istabā, ka es ēdu no tavas rokas. Tad Tamāra ņēma raušus, ko bija taisījusi, un nesa tos savam brālim Amnonam istabā.
11Kad tā tos nu viņam pienesa, ka ēstu, tad viņš to sagrāba un uz to sacīja: nāc šurp, guli pie manis, mana māsa.
12Bet viņa uz to sacīja: nē, mans brāli, nepiesmej mani, jo tā tas nepieklājās Israēlā, - nedari tādu trakumu. .
38Un Absaloms bēga un gāja uz Gešuru, tur viņš sabija trīs gadus.
39Un tas ķēniņu Dāvidu noturēja iziet pret Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
