1Un notikās, kad Īzaks bija vecs palicis, un viņa acis tumšas metušās, ka vairs neredzēja, tad viņš aicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un uz to sacīja: “Mans dēls!” Un tas viņam atbildēja: “Redzi, še es esmu.”
2Un viņš sacīja: “Redzi jel, es esmu palicis vecs, - es nezinu savas miršanas dienu.
3Ņem tad nu lūdzams savus rīkus, savu bultu maku un savu stopu, un ej uz lauku un medī man kādu medījumu
4Un sataisi man gardumu, kā man tīk, un cel man to priekšā ēst, ka mana dvēsele tevi svētī, pirms es mirstu.”
5Un Rebeka dzirdēja, ko Īzaks runāja uz savu dēlu Ēsavu; un Ēsavs gāja uz lauku, gribēdams kādu medījumu medīt un atnest.
6Un Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu un sacīja: “Redz, es dzirdēju tavu tēvu uz tavu brāli Ēsavu tā runājam un sakām:
7Atnes man kādu medījumu un sataisi man gardumu, ko ēst, tad es tevi svētīšu Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu.
8Un nu, mans dēls, klausi manu balsi, kā es tev pavēlu.
9Ej jel pie avīm un dabū man no turienes divus diženus āzīšus, tad es tos tavam tēvam sataisīšu par gardumu, kā tam tīk.
10Un tev to būs priekšā celt savam tēvam, ka viņš ēd un tevi svētī, pirms viņš mirst.”
11Tad Jēkabs sacīja uz Rebeku, savu māti: “Redzi, Ēsavs, mans brālis, ir spalvains vīrs, un es esmu gludens. , un viņš sacīja: “Kurš tad tas mednieks, kas man jau atnesa? Un es esmu ēdis no visa, pirms tu nāci, un es viņu esmu svētījis; tas arī svētīts paliks.”
34Kad Ēsavs sava tēva vārdus dzirdēja, tad tas brēca lielā brēkšanā un noskuma pārlieku un sacīja uz savu tēvu: “Svētī mani arīdzan, mans tēvs.”
35Un viņš sacīja: “Tavs brālis ir nācis ar viltu un tavu svētību paņēmis.”
36Un tas sacīja: “Tiešām top viņa vārds Jēkabs nosaukts, un šis nu mani otru reizi pievīlis; manu pirmdzimtību viņš ir ņēmis, un redzi, nu viņš ņem manu svētību.” Un tas sacīja: “Vai tu nekādas svētības man vairs neesi atlicinājis?” šīs ir no šās zemes meitām, - kam tad man vairs dzīvot?”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
