Vaimanu dziesmas 3 - New Latvian Inter-confessional Bible

Jeremija līdzdala Israēla ciešanas

1Es, vīrs, kas dabūjis ciest no viņa dusmības rīkstes;

2mani viņš dzen, liek staigāt tumsā, ne gaismā;

3tik griež un griež savu roku pret mani augu dienu.

4Deldē man miesu un ādu, satriec kaulus;

5apsēž mani un lenc ar mokām un rūgtumu.

6Mitina mani tumsā kā mūžam mirušos.

7Ceļ mūri ap mani – netieku prom,

dara smagas man važas;

8arī kad kliedzu un saucu, viņš aprauj man lūgšanu,

9akmeņiem aizmūrē ceļus, jauc manas takas.

10Viņš man uzglūn kā lācis, kā lauva no slēpņa.

11Viļ manus ceļus, saplosa mani un nolēmē.

12Velk loku un liek mani bultai par mērķi.

13Triec manās īkstīs bultumaksts dēlus.

14Ikviens apsmej mani, apdzied augu dienu.

15Viņš baro mani ar rūgtu, ar vērmelēm dzirda.

16Saberž man zobus zvirgzdiem, mani izvārta pīšļos;

17liegts manai dvēselei miers, neatceros vairs labo;

18saku: pagalam mans stiprums un mana cerība uz Kungu.

Cerība uz Dieva žēlastību

19Atceries klaidas un ciešanas ar sūrmi un vērmelēm.

20Minēt to piemin mana dvēsele un nonīkst.

21Bet šo ņemšu pie sirds, lai ceru:

22Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība,

23tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība!

24Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele,

tādēļ gaidīšu viņu.

25Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē;

26labi ir klusējot gaidīt palīdzību no Kunga.

27Labi vīram, kas jūgu jaunībā nes,

28lai sēž klusējot viens, jo tas viņam uzlikts,

29lai skūpsta pīšļus – varbūt ir cerība!

30Lai vērš sitējam vaigu, lai atēdas kauna, –

31jo neba uz mūžu novērsies Kungs.

32Kaut skumdina – apžēlosies, jo liela tam žēlastība,

33jo ne ar vieglu sirdi viņš apspiež,

skumdina cilvēka dēlus!

34Kad min kājām visus zemes gūstekņus,

35kad sagroza vīra tiesu Visuaugstākā priekšā,

36kad cilvēku pieviļ strīdā – vai Kungs neredz?

37Kurš liek – un tā notiek! – ja ne Kungs tā pavēl?

38Vai ne no Visuaugstākā mutes iziet ļauns un labs?

39Ko gaužas dzīvais? – viņš vīrs savos grēkos.

40Lai pārbaudām mūsu ceļus un meklējam –

un atgriežamies pie Kunga.

41Sirdis celsim, ne rokas uz Dievu debesīs:

42mēs grēkojām, pretojāmies, tu nepiedevi,

43ietinies dusmās, tu vajāji mūs, tu kāvi un nežēloji,

44mākonī ietinies, ka lūgšana netiek tev klāt.

45Par drazām un mēsliem mūs darīji tautu vidū,

46ver muti pret mums ik naidnieks:

47mums baismas un bedre, mums slazdi un posts.

48Asarām acis man palo manas tautmeitas posta dēļ.

49Pludo, nerimst man acs, nav mitas,

50līdz lūkosies lejup un redzēs Kungs no debesīm.

51Mana acs sāpina dvēseli manas pilsētas meitu dēļ,

52par neko mani tvarsta kā putnu mani naidnieki,

53dzīvu met bedrē, akmeņiem mētā,

54plūst ūdens pār galvu, saucu: pagalam!

55Saucu tavu vārdu, Kungs, no bedres dziļumiem;

56klau: mana balss, nenovērs ausi

manam palīgā saucienam.

57Tu nāci dienā, kad saucu tevi, sacīji: nebīsties.

58Tu, Kungs, stāvi par manu dvēseli tiesā,

glāb manu dzīvību!

59Kungs, tu redzi, kā mani apspiež, iztiesā manu tiesu.

60Tu redzi viņu atbildību, viņu viltu par mani,

61tu dzirdi viņu paļas, Kungs, viņu viltu uz mani.

62Pretinieku runas un domas nāk uz mani ik dienu.

63Tie sēstot un ceļoties smej mani dziesmās.

64Atmaksā viņiem, Kungs, pēc viņu roku darba.

65Cietini tiem sirdis, uz viņiem tavs lādējums,

66dusmās vajā un nīcini zem Kunga debesīm.