1Āsāfa psalms.
Ieklausies, mana tauta, manā bauslībā!
Sniedziet ausi, ka dzirdat, ko saku!
2 Mt 13:35 Atvēršu līdzībām muti,
stāstīšu mīklas no senseniem laikiem,
3ko esam dzirdējuši un turam prātā,
kā mūsu tēvi mums stāstījuši.
4Mēs neslēpsim no viņu dēliem,
izstāstīsim nākamai audzei
Kunga slavu un viņa varu,
un brīnumus, ko viņš darījis.
5Viņš noteica liecību Jēkabā
un bauslību nolika Israēlam,
un pavēlēja mūsu tēviem,
lai tie māca to saviem dēliem,
6lai zina nākamā audze –
dēli, kas vēl tikai dzims,
lai aug un izstāsta saviem dēliem –
7ka tie paļaujas uz Dievu
un neaizmirst Dieva darbus,
un ievēro viņa baušļus,
8lai nav tādi kā viņu tēvi –
spītnieku un dumpinieku audze,
audze ar gļēvām sirdīm,
kuras gars nebija uzticīgs Dievam.
9Efraima dēli, bruņotie loka šāvēji,
apcirtās bēgt sadursmes dienā –
10tie lauza derību ar Dievu,
viņa bauslībā atteicās staigāt
11un aizmirsa viņa darbus
un brīnumus, ko viņš tiem rādījis.
12 2Moz 7:8–12:32 Viņu tēvu priekšā viņš darīja brīnumu
Ēģiptes zemē, Coanas laukā –
13 2Moz 14:21–22 viņš šķēla jūru un izlaida tos cauri,
uzmetis ūdeņus kā gubu,
14 2Moz 13:21–22 un veda tos dienā mākonim līdzi
un visu nakti uguns gaismā,
15 2Moz 17:1–7; 4Moz 20:2–13 un šķēla klintis tuksnesī,
un dzirdīja kā no dzīles – papilnam,
16un izdzina strūklas no klints,
un ūdeņiem lika tecēt kā upēm.
17Bet atkal tie grēkoja pret viņu,
izkaltušā zemē dumpojās pret Visuaugsto,
18 2Moz 17:1–7; 4Moz 20:2–13 tīšām tie pārbaudīja Dievu –
tie prasīja ēst, kas tiem kāro,
19tie izrunājās pret Dievu, tie teica:
vai jaudās Dievs klāt tuksnesī galdu?
20Viņš sita gan klinti, un šļācās ūdens
un straumes vēlās;
vai arī maizi viņš jaudās dot,
vai sagādās gaļu savai tautai? –
21Kad Kungs to dzirdēja, viņš noskaitās,
un uguns iedegās pret Jēkabu,
un dusmas sacēlās pret Israēlu,
22jo tie neticēja Dievam
un nepaļāvās, ka viņš tos izglābs!
23Tad viņš pavēlēja mākoņiem augšā
un debesu durvis atdarīja,
24 Jņ 6:31 viņš lika līt pār tiem mannai, ko ēst,
un debesu labību deva tiem.
25Cilvēks ēda maizi, ko tik varenie ēd, –
viņš barību sūtīja tiem papilnam,
26viņš izdzina austreni debesīs,
viņa spēks izlaida dienvidvēju,
27viņš lika gaļai kā pīšļiem birt
un spārnotiem putniem kā jūras smiltīm.
28Viņš lika tiem krist viņu nometnē
ap viņu mitekļiem,
29viņi ēda un pieēdās ļoti –
ko tie kāroja, viņš tiem deva!
30Pirms tie atrāvās no sava kāruma –
vēl ēdiens tiem mutē –,
31Dieva dusmas cēlās pret tiem,
un viņš kāva brangākos no tiem,
Israēla jaunekļus gāza zemē.
32Vienalga, tie grēkoja vēl,
tie nenoticēja viņa brīnumiem!
33Viņš lika to dienām pazust dvesmā
un to gadiem – baismā!
34Kad viņš tos kāva, tie sāka alkt viņa –
tie atgriezās un meklēja Dievu,
35tie atcerējās, ka Dievs – viņu klints,
ka Dievs, Visuaugstais, viņu izpircējs.
36Bet tie vīla viņu savām mutēm,
un savām mēlēm tie meloja viņam,
37 Apd 8:21 to sirdis nebija viņam drošas,
tie nebija uzticīgi viņa derībai,
38bet viņš, līdzcietīgais, piedeva pārkāpumu
un neizpostīja.
Cik reižu viņš savaldīja savas dusmas
un nedeva vaļu visam naidam!
39Viņš atcerējās, ka tie ir miesa –
vējš, kas aizskrien un neatgriežas!
40Cik dumpojās tie pret viņu tuksnesī,
sāpināja viņu tukšatnē!
41Jau atkal tie pārbaudīja Dievu,
Israēla svēto tie apšaubīja,
42tie neatcerējās viņa roku,
kas reiz tos atpirka no naidnieka,
43kad viņš rādīja Ēģiptē savas zīmes
un savas mīklas Coanas laukā.
44 2Moz 7:17–21 Viņš pārvērta asinīs turienes teces,
ka no savām straumēm tie nedabū dzert,
45 2Moz 8:20–24 tiem uzlaida spietu, kas tos ēda,
un vardes, kas tos izpostīja,
46 2Moz 10:12–15 atdeva spradžiem viņu ražu
un viņu pūliņus siseņiem,
47 2Moz 9:22–25 ar krusu nokāva viņu vīnadēstus
un viņu vīģu kokus ar salnu,
48nodeva krusai viņu lopus
un viņu ganāmpulkus zibeņiem,
49uzlaida tiem savu dusmu svelmi –
naidu, niknumu un postu –
ļaunuma vēstnešu pulku,
50sataisīja ceļu savām dusmām,
neaiztaupīja tos nāvei,
viņu dzīvības sadzina mērim,
51 2Moz 12:29 kāva visus pirmdzimtos Ēģiptē –
vīrišķības pirmziedu Hāma teltīs!
52 2Moz 13:17–22 Viņš dzina kā avis savu tautu,
veda to tuksnesī kā ganāmpulku,
53 2Moz 14:26–28 vadīja tos droši, un tie nebijās,
bet to naidniekus pārklāja jūra.
54 2Moz 15:17; Joz 3:14–17 Viņš ieveda tos savās svētajās robežās,
pie kalna, ko guva viņa labā roka,
55 Joz 11:16–23 viņš izdzina tautas to priekšā,
ar mērauklu nomērīja tiem viņu daļu,
teltīs nometināja Israēla ciltis.
56 Soģ 2:11–15 Bet tie pārbaudīja visaugsto Dievu
un dumpojās pret viņu,
viņa liecības neņēma vērā –
57tie novērsās, pievīla kā viņu tēvi,
tie atspruka kā vaļīgs loks!
58Tie dusmoja viņu ar savām augstienēm,
ar saviem elkiem tie viņu kaitināja –
59izdzirda Dievs un apskaitās,
un pavisam atmeta Israēlu!
60 Joz 18:1; Jer 7:12–14; 26:6 Viņš pameta savu mājokli Šīlo –
telti, kur viņš mita cilvēku vidū,
61 1Sam 4:4–22 viņš atdeva gūstā savu spēku
un savu godību naidnieka rokā,
62viņš sadzina zobenam savu tautu,
uz savu mantojumu viņš saniknojās.
63To jaunekļus aprija uguns,
to jaunavām nebija kāzu dziesmu,
64to priesteri krita no šķēpa,
to atraitnēm nebija raudu dziesmu.
65Un modās Kungs kā no miega,
kā spēkavīrs klaigādams vīna skurbumā,
66savu naidnieku pakaļas viņš sita trumiem –
mūžīgu negodu viņš uzkrāva tiem!
67Viņš atmeta Jāzepa telti
un Efraima cilti neizraudzījās –
68viņš izraudzījās Jūdas cilti,
Ciānas kalnu, kuru viņš mīl,
69viņš cēla sev svētnīcu – kā debesis augstu,
kā zeme, ko viņš uz mūžiem dibinājis,
70 1Sam 16:11–12; 2Sam 7:8; 1L 17:7 viņš izvēlējās Dāvidu sev par kalpu
un ņēma to no avju aplokiem,
71no avju takām viņš to atveda
ganīt Jēkabu, viņa tautu,
un Israēlu, viņa mantojumu,
72tas viņus ganīja ar krietnu sirdi
un ar prasmīgu roku vadīja viņus.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
