1Lābans cēlās agri no rīta, skūpstīja savus dēlus un meitas un svētīja tos. Tad viņš devās atpakaļ.
2Bet Jēkabs gāja savu ceļu. Un viņu satika Dieva eņģeļi.
3Jēkabs, viņus ieraudzījis, teica: “Šī ir Dieva kara nometne!” – un to vietu viņš nosauca vārdā Mahanaima.
4Un Jēkabs sūtīja sev pa priekšu vēstnešus pie sava brāļa Ēsava uz Seīra zemi, uz Edoma laukiem.
5Viņš tiem pavēlēja: “Tā sakiet manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es biju apmeties pie Lābana un līdz šim laikam paliku pie viņa.
6Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi, un kalpones, un es esmu sūtījis to pateikt manam kungam, lai gūtu viņa vēlību!”
7Bet vēstneši atgriezās pie Jēkaba, sacīdami: “Mēs aizgājām pie tava brāļa Ēsava, un arī viņš nāk tev pretī un četri simti vīru kopā ar viņu!”
8Jēkabs ļoti izbijās un satraucās, un viņš sadalīja savus ļaudis, avis, vēršus un kamieļus divās nometnēs.
9Un viņš domāja: “Ja Ēsavs nāks uz vienu nometni un to nopostīs, tad vismaz atlikusī nometne varēs paglābties!”
10Un Jēkabs teica: “Mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzaka Dievs! Kungs, tu man teici: ej atpakaļ uz savu zemi un vietu, kur tu esi dzimis, un es darīšu tev labu!
11Es neesmu vērts visas tās žēlastības un taisnības, ko tu savam kalpam esi darījis, – jo toreiz, kad es šķērsoju Jardānu, man bija tikai nūja, bet tagad man ir divas nometnes!
12 – jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs!
32Un, kad viņš gāja garām Penuēlai, pār viņu uzlēca saule, un viņš kliboja sava gurna dēļ.
33Tādēļ Israēla dēli līdz pat šim laikam neēd gūžas cīpslu, kas iet pār gurnu locītavu, jo viņš aizskāra Jēkaba gūžas cīpslu.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
