1Simsons devās uz Gazu. Tur viņš ieraudzīja kādu mauku un iegāja pie tās.
2Gazieši runāja: “Simsons ir atnācis šurp.” Viņi sanāca apkārt un novietojās slēpnī, lai visu nakti gaidītu viņu pilsētas vārtos. Visu nakti viņi klusu gaidīja, domādami: “Kad ausīs gaisma, mēs viņu nogalēsim.”
3Bet Simsons gulēja līdz pusnaktij, cēlās pusnaktī, satvēra pilsētas vārtus un abus vārtu stabus, izcēla tos ar visu aizšaujamo bultu, uzvēla sev plecos un uznesa tā kalna galā, kas pret Hebronu.
4Pēc tam viņš iemīlēja kādu sievieti Sorekas ielejā, vārdā Delīla.
5Pie viņas atnāca filistiešu augstmaņi un sacīja: “Piedabū viņu, izdibini, kur slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs varētu viņu pārspēt un saistīt, lai pakļautu! Mēs katrs tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus.”
6Tad Delīla teica Simsonam: “Pastāsti jel man, kur slēpjas tavs lielais spēks un kā tevi varētu saistīt, lai pakļautu.”
7Un Simsons viņai sacīja: “Ja mani sasietu ar septiņām svaigām neizkaltētām loka stiegrām, es kļūtu vājš un būtu kā citi cilvēki.”
8Tad filistiešu augstmaņi atnesa viņai septiņas svaigas neizkaltētas loka stiegras, un viņa ar tām viņu sasēja.
9Un daži paslēpušies gaidīja viņas guļamistabā. Viņa tam uzsauca: “Filistieši nāk, Simson!” Viņš sarāva stiegras kā pakulu auklas, ko skārusi uguns, un viņa spēks netika izzināts.
10Tad Delīla teica Simsonam: “Re, kā tu mani esi pievīlis, sarunājis man melus! Bet nu gan pastāsti man, ar ko tevi var sasiet.”
11Un viņš tai teica: “Ja mani sietin sasietu ar jaunām virvēm, ar kurām vēl nekas nav darīts, es kļūtu vājš un būtu kā citi cilvēki.”
12Tad Delīla paņēma jaunas virves, sasēja viņu ar tām un uzsauca viņam: “Filistieši nāk, Simson!” Un daži paslēpušies gaidīja guļamistabā. Bet viņš tās norāva no rokām kā diegus.
13Un Delīla teica Simsonam: “Tu mani visu laiku izsmej un runā melus! Pastāsti man, kā tevi var sasiet!” Un viņš teica: “Ja tu ieaudīsi septiņas manu matu šķipsnas audeklā.”
14Delīla viņu iemidzināja, ieauda septiņas viņa matu šķipsnas audeklā, nostiprināja ar mietiņu un uzsauca: “Filistieši nāk, Simson!” Viņš pamodās no miega, izrāva mietiņu, stelles un audeklu.
15Un viņa tam teica: “Kā gan tu vari teikt: es tevi mīlu, ja tava sirds nav ar mani. Jau trešo reizi tu esi mani izsmējis un neesi pastāstījis, kur slēpjas tavs lielais spēks!”
16Kad nu viņa diendienā tam uzmācās ar savām runām un neatlaidās, viņš bija nomocīts līdz nāvei.
17Un viņš tai izstāstīja visu, kas tam bija uz sirds. Viņš teica: “Skujamais nazis nav nācis pār manu galvu, jo es esmu Dieva nazīrietis no mātes miesām. Ja man nodzītu matus, mans spēks atstātu mani un es kļūtu vājš un būtu kā visi citi.”
18Delīla redzēja, ka viņš tai atklājis savu sirdi, viņa sūtīja pie filistiešu augstmaņiem un aicināja tos, sacīdama: “Nāciet nu šoreiz, jo viņš man ir atklājis savu sirdi!” Tad filistiešu augstmaņi devās pie viņas, ņemot līdzi sudrabu.
19Viņa to iemidzināja savā klēpī un, pasaukusi kādu vīru, izcirpa Simsonam septiņas matu šķipsnas. Tā viņa sāka viņu pakļaut, un viņa spēks viņu atstāja.
20Viņa uzsauca: “Filistieši nāk, Simson!” Viņš pamodās no miega un nodomāja: “Es tikšu sveikā kā vienmēr un izraušos.” Bet viņš nezināja, ka Kungs viņu atstājis.
21Filistieši viņu sagrāba un izdūra tam acis. Viņi to aizveda uz Gazu, iekala važās un lika tam cietumā malt.
22Bet viņa nocirptie mati sāka ataugt.
Simsona nāve23Filistiešu augstmaņi sapulcējās pienest lielu upuri savam dievam Dāgonam un līksmoties. Viņi teica:
“Mūsu dievs mums nodevis
mūsu ienaidnieku Simsonu!”
24Kad ļaudis viņu redzēja, tie slavēja savu dievu, jo viņi sacīja:
“Mūsu dievs mums nodevis
mūsu ienaidnieku,
mūsu zemes postītāju,
kas tik daudzus nonāvējis!”
25Kad nu viņiem metās līksmi ap sirdi, tie sacīja: “Pasauciet Simsonu, lai viņš mums uzstājas!” Tie atsauca Simsonu no cietuma, lai viņš tos uzjautrina. Tie viņu nostādīja starp stabiem.
26Un Simsons teica puisim, kas viņu turēja pie rokas: “Palaid mani un ļauj aptaustīt stabus, uz kuriem šis nams turas, es atbalstīšos pret tiem.”
27Bet nams bija pilns vīru un sievu, tur bija visi filistiešu augstmaņi. Uz jumta vien bija ap trīs tūkstoši vīru un sievu, kas skatījās Simsona uzstāšanos.
28Un Simsons sauca uz Kungu: “Kungs Dievs, jel piemini mani un stiprini jel mani vēl tikai šoreiz, ak, Dievs, ka es atriebtos filistiešiem kaut par vienu no savām acīm!”
29Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams turējās, un atspiedās pret tiem – pret vienu ar labo, pret otru ar kreiso roku.
30Un Simsons teica: “Lai tad mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem!” Viņš grūda ar spēku, un nams sagruva pār augstmaņiem un visiem ļaudīm, kas tur bija. To, kurus viņš nonāvēja mirstot, bija daudz vairāk nekā to, kurus viņš nonāvēja dzīvojot.
31Tad viņa brāļi un viss viņa tēva nams nāca lejā, pacēla viņu, uznesa augšā un apbedīja starp Coru un Eštāolu viņa tēva Mānoha kapā. Viņš bija Israēla soģis divdesmit gadus.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
