1Ir vietas, kur sudrabu rod,
kur zeltu tīra no sārņiem,
2dzelzi no pīšļiem rok
un iežus pārkausē varā.
3Cilvēks tumsai robežas sprauž,
izlodā malu malas,
iežus, kas tumsībā un nāves ēnā,
4raktuves lauž, kur ļaužu nav,
kur nav minusi kāja, –
šūpojas virvēs, kur neviena nav!
5Zeme, no kuras maize nāk,
apakšā ugunīs mutuļo,
6zemes akmeņos safīri gul,
zelta smiltis ir tur.
7Ērglis nezina taku turp,
nemana tos vanaga acs,
8nemīņā tos lepnības dēli,
nestaigā pār tiem lauva.
9Pie krama liek cilvēks roku
un izceļ ar saknēm kalnus,
10klintīs tas gultnes izcērt,
visus dārgumus redz tā acs.
11Straumes nosien, lai neasaro,
apslēpto iznes gaismā!
12Bet gudrība – kur to rast?
Un saprašana – kur tā mīt?
13Nezin cilvēks ceļu pie tās,
nevar to rast dzīvo zemē.
14Dzīle saka: manī tās nav!
Un dzelme saka: nav pie manis!
15Nevar to atsvērt tīrā zeltā,
sudrabā nevar atmērīt,
16par Ofīra kalumiem to nedabūt,
nedz dārgiem oniksiem un safīriem,
17nestāv tai līdzās ne zelts, ne stikls,
nevar to iemīt pret zelta trauku.
18Koraļļi, kristāls – kas piemin tos? –
par pērlēm gudrība vērtīgāka!
19Nestāv tai līdzās pat Kūšas topāzi,
pat tīrā zeltā nevar to vērtēt!
20Gudrība – no kurienes tā,
un saprašana – kur tā mīt?
21Tā noslēpta visu dzīvo acīm,
no debesu putniem noglabāta.
22Bezdibenis un nāve saka:
tik dzirdējuši esam par to!
23Dievs saprot ceļu pie tās,
viņš vien zina tās vietu,
24jo viņš līdz zemes malai redz,
skata visu, kas apakš debess!
25Kad viņš vējam piešķīra svaru
un ūdenim nolika mēru,
26kad viņš lietum likumu lēma
un ceļu pērkona dārdiem,
27tad viņš skatīja to un pasludināja,
iedibināja to un pārbaudīja
28 Ps 111:10; Sak 1:7; 9:10 un sacīja cilvēkam:
redzi, bijāt Kungu ir gudrība,
un vairīties ļauna ir saprašana!”
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
