1Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess:
2laiks dzimt un laiks mirt,
laiks stādīt un laiks plūkt stādus,
3laiks nokaut un laiks dziedināt,
laiks graut un laiks celt,
4laiks raudāt un laiks smiet,
laiks sērot un laiks diet,
5laiks akmeņus mest un laiks akmeņus vākt,
laiks apskaut un laiks bēgt no skavām,
6laiks meklēt un laiks zaudēt,
laiks glabāt un laiks sviest prom,
7laiks saplēst un laiks šūt,
laiks klusēt un laiks runāt,
8laiks mīlēt un laiks nīst,
laiks karam un laiks mieram.
9Kas tiek darītājam no viņa pūlēm?
Dieva dotais uzdevums un dāvana10Es redzēju, kādu amatu Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties.
11Visu viņš darījis jauku tā īstajā laikā! Pat mūžību viņš tiem ielicis sirdī – vien neatklāt cilvēkam darbus, ko Dievs darījis no iesākuma līdz galam.
12Zinu, ka nekas tiem nav labāk kā līksmot un priecāties, kamēr tie dzīvo.
13Un, ja cilvēks ēd, dzer un rod prieku visos savos pūliņos, tad tā ir Dieva dāvana.
14Zinu, ka viss, ko Dievs dara, pastāvēs mūžam, tam nevar ne pielikt, ne atņemt – Dievs tā ir darījis, lai tie bīstas viņa.
15Kas ir bijis, jau atkal ir;
kas būs, jau ir bijis –
un Dievs lūko pēc pagājušā.
Tiesas spriedums un nākotne pieder Dievam16Un ko es vēl redzēju zem saules –
tiesas vietā tur negantība,
un taisnības vietā tur negantība!
17Es sacīju sev:
gan taisno, gan ļaundari
tiesās Dievs,
jo tur ir savs laiks katrai lietai
un katram darbam.
18Es sacīju sev par cilvēkbērniem: Dievs viņus ir pārbaudījis un parādījis, ka viņi ir lopi, tik tiešām!
19Jo cilvēkbērnu liktenis un lopu liktenis viens – kā viens mirst, tā otrs, viena dvaša tiem visiem, un cilvēks nav pārāks par lopu, jo viss ir tukšība.
20Visi iet uz to pašu vietu – visi nāk no pīšļiem un atgriežas pīšļos.
21Kurš zina, vai cilvēkbērnu dvaša kāpj augšup, bet lopu dvaša grimst lejup zemē?
22Es redzēju, ka cilvēkam nav nekā labāka kā līksmot par savu darbu, jo tā ir viņa daļa. Jo kurš gan viņam parādīs, kas būs pēc viņa?
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
