1Teic, mana dvēsele, Kungu!
Kungs, mans Dievs, cik tu esi liels,
diženumā un slavā tērpies!
2Tu sedzies ar gaismu kā drānu,
izplet debesis kā telti,
3uz ūdeņiem uzcel savas istabas,
paņem mākoņus sev par ratiem,
traucies ar vēja spārniem.
4 Ebr 1:7 Tu dari vējus par saviem vēstnešiem
un uguns liesmas sev par kalpiem!
5Tu liki zemi uz tās balstiem,
ka neizkustas nemūžam,
6tai uzklāji dzelmi kā drēbi,
augstāk par kalniem ūdeņi slējās!
7Tu apsauci tos, tie metās bēgt,
no tava pērkona tie bēga,
8tie šļācās pret kalnu, tie gāzās ielejās,
līdz vietai, ko tu noteici tiem.
9Tu noteici robežu, lai tie to nepārkāpj,
ka tie vēlreiz nepārklāj zemi.
10Tu avotus sūti uz upēm, starp kalniem tie urdz,
11tie dzirdina visus lauka zvērus,
mežēzeļi dzesē slāpes,
12debesu putni mīt pie tiem,
no koku lapotnēm dzied.
13Tu no savām istabām dzirdini kalnus,
tava darba augļi piepilda zemi.
14Tu izdiedzē zāli lopiem
un labību, ko cilvēkiem audzēt,
ka tie iztiku dabū no zemes,
15tu dod vīnu, kas priecē cilvēka sirdi
un ka tam vaigs spožs no eļļas,
un maizi, kas spēcina cilvēka sirdi.
16Atdzirdīti ir Kunga koki,
Lebanona ciedri, ko viņš iestādījis,
17kur putni taisa ligzdas,
svēteļi to galotnēs mājo,
18augstie kalni tiek kalnu kazām,
klintis ir patvērums klinšu trušiem.
19Tu radīji mēnesi laika mēram,
sauli, kas zina, kur tai rietēt.
20Tu radi tumsu, un tad nāk nakts,
tad tekā visi meža zvēri,
21jaunie lauvas rūc pēc laupījuma,
barību sev prasa no Dieva.
22Uzlec saule, un tie lasās prom,
savos midzeņos tie apgulst.
23Cilvēki iet pie sava darba
un nopūlas līdz pat vakaram.
24Tik daudz tu esi radījis, Kungs!
To visu tu esi radījis gudrībā!
Zeme ir pilna tavas mantas!
25Redzi, jūra ir liela un visapkārt plešas,
bez skaita tur ņudz dzīvības lielas un mazas,
26 Īj 41:1; Ps 74:14; Jes 27:1 kuģi tur šaudās, leviatāns,
ko tu radīji, blēņojas tur.
27Visi tie raugās uz tevi,
ka tu dod tiem barību īstajā laikā.
28Tu dod tiem, un tie tver,
tu atdari savu roku, un tie sāti laba.
29Tu slēp savu vaigu, un tie trūkstas,
tu ņem viņu dvašu, un tie mirst
un atkal paliek par pīšļiem.
30Tu pūt savu dvašu, un tie top,
un tu atjauno zemes vaigu.
31Lai Kunga godība uz mūžiem,
lai priecājas Kungs par savu radību –
32viņš uzlūko zemi, un tā trīc,
viņš skar kalnus, un tie kūp!
33Lai dziedu Kungam, kamēr es dzīvs,
un spēlēju savam Dievam par godu, kamēr esmu!
34Lai tīk viņam mana lūgšana –
es priecāšos Kungam!
35Lai iznīdēti grēcinieki no zemes
un ļaundaru nav vairs!
Teic, mana dvēsele, Kungu!
Slavējiet Kungu!
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
