1No turienes Dāvids kāpa augšā un apmetās Ēn-Gedī nocietinājumā.
2Kad Sauls atgriezās no filistiešu vajāšanas, viņam pastāstīja: “Redzi, Dāvids ir Ēn-Gedī tuksnesī!”
3 Ps 57:1; Ps 142:1 Sauls ņēma trīs tūkstošus vīru, kas izraudzīti no visa Israēla, un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus pa kalnu kazu klintīm.
4Pa ceļam viņš nonāca pie avju aplokiem. Tur bija ala, un Sauls iegāja alā atviegloties, bet Dāvids ar saviem vīriem sēdēja alas dziļumā.
5Dāvida vīri sacīja viņam: “Redzi, brīdis, par kuru Kungs tev sacīja: redzi, es nododu ienaidnieku tavās rokās, dari ar viņu, ko gribi!” Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula tērpam stūri.
6Taču pēc tam Dāvida sirds strauji sitās par to, ka viņš nogriezis Saula tērpam stūri.
7Un viņš teica saviem vīriem: “Lai Kungs mani pasargā, ka es ko tādu darītu savam kungam, Kunga svaidītajam, ka paceltu roku pret viņu – viņš ir Kunga svaidītais!”
8Dāvids ar šiem vārdiem modināja šaubas savos vīros un neļāva tiem uzbrukt Saulam. Un Sauls alā piecēlās un devās tālāk.
9Pēc tam arī Dāvids cēlās, iznāca no alas un sauca Saulam pakaļ: “Mans kungs, ķēniņ!” Kad Sauls atskatījās, Dāvids krita uz sava vaiga pie zemes un zemojās.
10Dāvids teica Saulam: “Kāpēc tu klausies ļaužu runas, kuri saka: re, Dāvids vēl tev ļaunu! –
11Redzi, šodien pats savām acīm tu redzēji, ka Kungs tevi tajā alā bija nodevis manās rokās. Mani skubināja tevi nokaut, bet manas acis iežēlojās par tevi, un es teicu: nepacelšu roku pret savu kungu, jo viņš ir Kunga svaidītais! –
12Skaties, mans tēvs, paraugies uz sava tērpa stūri manā rokā! Es gan nogriezu tavam tērpam stūri, bet tevi es nenokāvu. Zini un redzi – manī nav nedz ļauna, nedz pārkāpuma, un es neesmu pret tevi grēkojis! Tu uzglūni manai dzīvībai, lai to laupītu!
13Kungs izspriedīs starp mani un tevi, Kungs tev atmaksās par mani, bet mana roka nebūs pret tevi!
14Kā saka sena paruna:
no ļaundariem nāk ļaundarība! –
bet mana roka nebūs pret tevi.
15Ko gan Israēla ķēniņš ir izgājis vajāt? Kam tu dzenies pakaļ? Beigtam sunim! Vienai vienīgai blusai!
16Kungs būs tiesnesis un izspriedīs starp mani un tevi. Viņš redzēs un izcīnīs manu cīņu un iztiesās mani no tavām rokām!”
17Kad Dāvids to visu bija Saulam pateicis, Sauls sacīja: “Vai tā ir tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Sauls sāka skaļi raudāt.
18Viņš teica Dāvidam: “Tu esi taisnāks par mani, jo tu man atdarīji ar labu, bet es tev atdarīju ar ļaunu.
19Tu man šodien pierādīji, ko esi man labu darījis – kad Kungs mani lika tavās rokās, tu mani nenokāvi!
20Ja kāds sastop savu ienaidnieku, vai viņš to atlaidīs ar labu? Kungs tev atmaksās ar labu par šo dienu – par to, ko tu man esi darījis!
21Nu redzi, es zinu, ka tu valdīsi kā ķēniņš un ar tevi nostiprināsies Israēla valstība.
22Tagad zvēri man pie Kunga, ka nepārtrauksi manu dzimumu pēc manis un neiznīcināsi manu vārdu no mana tēva nama!”
23Dāvids zvērēja Saulam, un Sauls atgriezās mājās, bet Dāvids ar saviem vīriem devās augšā uz cietoksni.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
