1Sālamans noslēdza laulības derību ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu; viņš ņēma faraona meitu un atveda uz Dāvida pilsētu, pirms bija beidzis celt savu namu, Kunga namu un mūrus visapkārt Jeruzālemei.
2Tauta vēl upurēja augstienēs, jo līdz tam laikam nebija uzcelts nams Kunga vārdam.
3Sālamans mīlēja Kungu un turēja sava tēva Dāvida likumus, vienīgi viņš upurēja un kvēpināja augstienēs.
4Un ķēniņš gāja uz Gibeonu, lai tur upurētu, jo tā bija liela augstiene. Sālamans upurēja tur uz altāra tūkstoš dedzināmo upuru.
5Naktī Kungs parādījās Sālamanam sapnī, un Dievs sacīja: “Lūdz man, ko lai tev dodu?”
6Sālamans sacīja: “Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, tu darīji lielu žēlastību, jo viņš staigāja tavā priekšā uzticībā un taisnībā, sirds skaidrībā ar tevi, un tu esi saglabājis viņam doto lielo žēlastību – esi ļāvis viņa dēlam šodien sēdēt viņa tronī.
7Un tagad, Kungs, mans Dievs, tu esi licis valdīt savam kalpam mana tēva Dāvida vietā, bet es esmu jauns zēns un nezinu, ne kad nākt, ne iet.
8Un tavs kalps ir tavas tautas vidū, kuru tu izvēlējies, – tā ir tik liela tauta, ka tās daudzumu nevar ne saskaitīt, ne pārskaitīt.
9Dod savam kalpam dzirdīgu sirdi, lai tiesātu tavu tautu, lai saprastu, kas labs un kas slikts, – kas gan spēs iztiesāt šo tavu milzīgo tautu.”
10Kungam patika tas, ko Sālamans lūdza.
11Dievs viņam sacīja: “Tāpēc ka tu lūdzi šo, bet nelūdzi sev ilgu mūžu un nelūdzi sev bagātību, un nelūdzi savu ienaidnieku dzīvību, bet lūdzi saprašanu, lai izprastu tiesu,
12tad, redzi, es daru, kā tu runāji! Redzi, es tev dodu gudru un redzīgu sirdi! Tāda kā tu nav bijis pirms tevis un nebūs pēc tevis!
13Arī to, ko tu nelūdzi, es tev dodu – gan bagātību, gan godu. Tāda kā tu nebūs starp ķēniņiem visu tavu mūžu!
14Ja tu staigāsi manos ceļos, turēdams manus likumus un baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, es paildzināšu tavas dienas.”
15Sālamans pamodās, un, redzi, tas bija sapnis! Viņš gāja uz Jeruzālemi, nostājās Kunga derības šķirsta priekšā un upurēja sadedzināmos upurus un miera upurus. Tad viņš sarīkoja svētkus visiem saviem kalpiem.
Gudrais spriedums16Pēc tam pie ķēniņa nāca divas maukas, un tās nostājās viņa priekšā.
17Viena sieva sacīja: “Es lūdzu, mans Kungs, es un šī sieva dzīvojām vienā namā. Šajā namā es dzemdēju, viņai klātesot.
18Un trešajā dienā, kopš es dzemdēju, arī šī sieva dzemdēja, un mēs bijām divas vien namā, un tur nebija neviena cita.
19Un šīs sievas dēls naktī nomira, jo viņa to nogulēja.
20Nakts vidū viņa piecēlās un ņēma manu dēlu, kas bija man blakus – kamēr tava kalpone gulēja –, un tā noguldīja viņu pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu tā noguldīja man pie krūtīm.
21No rīta es cēlos, lai zīdītu savu dēlu, un, redzi, viņš bija miris, bet no rīta es to uzmanīgi apskatīju, un, redzi, tas nebija mans dēls, kuru es dzemdēju!”
22Un otra sieva sacīja: “Nē! Dzīvais ir mans dēls, bet tavs ir mirušais!” Un šī sacīja: “Nē! Tavs dēls ir mirušais, bet dzīvais ir mans dēls!” – tā viņas runāja ķēniņa priekšā.
23Ķēniņš sacīja: “Viena saka – dzīvais ir mans dēls, bet mirušais ir tavs dēls, otra saka – nē, tavs dēls ir mirušais, un mans ir dzīvais.”
24Ķēniņš sacīja: “Atnesiet man zobenu!” Un ķēniņam atnesa zobenu.
25Tad ķēniņš sacīja: “Cērtiet dzīvo bērnu uz pusēm un dodiet pusi vienai un pusi otrai.”
26Tad tā sieva, kuras dēls bija dzīvs, uzrunāja ķēniņu, jo viņas sirds sažņaudzās par savu dēlu. Viņa sacīja: “Mans kungs, es lūdzu, dodiet viņai dzīvo bērnu, tik nenogaliniet to!” Un otra teica: “Lai nav ne tev, ne man – cērtiet!”
27Ķēniņš atbildēja un sacīja: “Dodiet viņai dzīvo bērnu un nenogaliniet to, šī ir viņa māte!”
28Un viss Israēls dzirdēja spriedumu, kuru ķēniņš izsprieda. Viņi bijās no ķēniņa, jo tie redzēja, ka Dieva gudrība ir viņā, lai spriestu tiesu.
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
