1Dziedātāju vadonim pēc meldijas: „Lilija ir liecība“. Dāvida „miktam“ mācībai,
2Kad viņš kafoja ar Mezopotamijas aramiešiem un ar Cobas aramiešiem un kad Joābs atgriezās un sakāva divpadsmit tūkstošus ēdomiešu vīru Sāls ielejā.
3Dievs, Tu esi mūs atmetis, mūs izklīdinājis, Tu esi dusmojies, iepriecini mūs atkal!
4Tu esi tricinājis zemi, esi licis tai saplaisāt, saliedē šīs plaisas, jo tā līgojas!
5Tu savai tautai esi licis pieredzēt daudz grūtību, esi mūs dzirdinājis ar skurbuma vīnu.
6Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, lai viņi zem tā pulcētos un izbēgtu no ienaidnieka stopa. (Sela).
7Lai Tavi mīļie taptu izglābti, palīdzi ar savu labo roku un uzklausi mūs!
8Dievs ir sacījis savā svētumā: „Es gavilēšu, Es sadalīšu Sichemu un pārmērīšu Sukotas ieleju.
9Man pieder Gileāda, un mans ir Manase, un Efraims ir manas galvas bruņas, un Jūda mans valdnieka zizlis.
10Moābs ir mans mazgājamais trauks, pār Ēdomu Es sviedīšu savu kurpi, pāri filistiešu zemei Es likšu atskanēt uzvaras saucienam!“
11Kas mani vedīs uz stipro pilsētu? Kas mani pavadīs līdz Ēdomam?
12Vai Tu, Dievs, neesi mūs atmetis un tāpēc neesi izgājis kajrā kopā ar mūsu kafa pulkiem?
13Sniedz mums palīdzību pret ienaidniekiem, jo cilvēku palīdzība nav nekas!
14Ar Dievu mēs darīsim varoņdarbus, Viņš samīs pīšļos mūsu ienaidniekus!
Who We AreWhat We EelieveWhat We Do
2025 by iamachristian.org,Inc All rights reserved.
