OTRA SAMUELA 22 - Latvian Bible 1965

1Un Dāvids griezās ar šīs dziesmas vārdiem pie tā Kunga tanī dienā, kad tas Kungs viņu bija izglābis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas. Tā viņš toreiz lūdza:

2„Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs.

3Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām.

4Es piesaukšu to Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem.

5Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja,

6Elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza.

7Savās bailēs es kliedzu pēc tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc palīdzības; tad Viņš sadzirdēja manu balsi savā pilī, un mans izbaiļu sauciens nonāca Viņa ausīs.

8Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija dusmās iededzies;

9Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaiņi zibeņi dzirkstīja no Viņa.

10Viņš nolaida debesis, un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa kājām;

11Un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja un traucās lejup ar vētras spārniem;

12Un tumsu Viņš lika sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi bija virs Viņa;

13No spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi.

14Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visaugstākais lika nodārdēt savai balsij.

15Un Viņš izmeta savas bultas un izklīdināja savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja.

16Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti tā Kunga bardzības dēļ ar Viņa nāšu dvašu.

17No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku, un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem,

18Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie bija varenāki nekā es.

19Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet tas Kungs bija mans atbalsts;

20Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret mani.

21Tā tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības,

22Jo es esmu pasargājis tā Kunga ceļus svētus, un neesmu atkritis neuzti-cībā no sava Dieva.

23Visi Viņa tiesas nolikumi ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad neesmu atkāpies.

24Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma.

25Un tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs.

26Labajam Tu parādi sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns.

27Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplami dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos.

28Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu.

29Tu, Tu, ak Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu.

30Ar tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu lēkt pār mūriem.

31Tiešām, šī Dieva ceļš ir pilnīgs, tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un patiesi, Viņš ir par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa.

32Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu Dievs?

33Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus.

34Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz saviem augstumiem;

35Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu.

36Tu man piešķīri savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu.

37Maniem soļiem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krimšļi nav ļodzījušies.

38Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriezos atpakaļ, iekāms viņus nebiju pilnīgi izdeldējis.

39Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem manām kājām.

40Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani sacēlušies.

41Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju.

42Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja, viņi raidīja savus saucienu pie tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja;

43Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas netīrumus, un tos es izkaisīju.

44Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku pagānu tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo.

45Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztvejr manus vārdus un paklausa man.

46Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām nocietinātām pilīm.

47Tas Kungs ir dzīvs, —slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints,

48Tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām,

49Kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstināja pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm!

50Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam vārdam es došu godu, dziedādams slavas dziesmas,

51Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris savam ķēniņam, un kas Tu esi žēlastību parādījis savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem mūžīgi!“